Sākotnēji doma par romāna lasīšanu, kas centrējas ap klimata pārmaiņām un vēl ar zinātniskās fantastikas elementiem, manī izraisīja visai skeptisku reakciju. Kā personai ar izteiktu ekotrauksmi, kas bieži vien liek man izvairīties no smagām vides tēmām, mana dabiskā reakcija būtu bijusi paslēpt galvu smiltīs, gluži kā strausam, lai izvairītos no neērtās patiesības. Šāda attieksme ļauj man saglabāt iekšējo mieru un gulēt naktīs, nedomājot par planētas nākotni. Bieži vien, ja runa ir par ekoloģijas jomu, esmu atklāti teikusi, ka labprātāk dzīvoju saldā neziņā, jo citādi mani pārņem nepārvarama bezpalīdzības sajūta.
Turklāt, klimata pārmaiņu tēmai veltīti romāni dažkārt var šķist pārlieku didaktiski, nomācoši vai pat garlaicīgi, it īpaši, ja tie mēģina apvienot zinātniskos faktus ar literāru stāstījumu. Pastāv risks, ka tie var kļūt par sprediķi, nevis aizraujošu piedzīvojumu. Un, ja klāt nāk vēl zinātniskā fantastika, kas prasa zināmu atvērtību un iedziļināšanos, mana sākotnējā skepse tikai pieauga. Es domāju, kā gan šāda grāmata varētu mani patiesi aizraut, ja jau pats tās temats manī izraisa tik lielu diskomfortu?
Tomēr, kā tas bieži gadās, citu lasītāju entuziasms un jūsmīgās atsauksmes spēja salauzt manu apņēmību. Daudzās vietās dzirdēju vienīgi cildinošus vārdus par šo konkrēto romānu, un tas mani mudināja pārvarēt savu pretestību un dot grāmatai iespēju. Zinātkāre guva virsroku pār manu ierasto izvairīšanās taktiku. Es nolēmu, ka, ja reiz tik daudzi to ir atzinuši par izcilu, iespējams, tajā ir kas vairāk nekā tikai drūma nākotnes vīzija.
Un tagad, kad esmu to izlasījusi, varu droši apgalvot, ka tas ir bijis viens no visspilgtākajiem un labākajiem lasīšanas piedzīvojumiem manā mūžā. Šis romāns ne tikai spēja apiet manas iepriekšējās aizsardzības barjeras, bet arī piedāvāja dziļu un aizraujošu stāstu, kas lika man domāt, just līdzi un pat iedvesmoja. Tas pierādīja, ka pat visgrūtākās tēmas var pasniegt veidā, kas ir gan izklaidējošs, gan informatīvs, gan emocionāli bagātinošs. Tā ir grāmata, kas paliks atmiņā vēl ilgi pēc pēdējās lapas izlasīšanas, un kas, iespējams, mainīs arī manu skatījumu uz klimata literatūru kopumā. Tā ir kā atspirdzinoša ūdens malks tuksnesī, kas atgādina par literatūras spēju mainīt un iedvesmot.
Redakcijas autors un reportieris. Seko līdzi aktuālākajiem notikumiem.
